Vakardien, 16. februārī Valmieras muzejā notika otrā Demokrātijas akadēmijas mācību diena Vidzemes dalībniekiem, kad tie atrada un saskatīja visdažādākos demokrātijas simbolus visās trīs Valmieras muzeja ēkās. Sākot ar muzeja dārzu, kāpnēm un durvīm un labierīcībām un beidzot ar pulksteņu kolekcijām, grāmatām, gleznām, skulptūrām un pat kling-klang lelli - demokrātijas vērtības tika saskatītas ne tikai muzeja eksponātos, bet arī muzeja apkārtējā vidē.
Izmantojot Demokrātijas muzeja kartes metodiku, kuru izstrādājis Makss Vereins (Max Verein), Vidzemē notika pirmā reģionālā Demokrātijas akadēmijas mācību diena. Izmantojot transformatīvo un situatīvo mācīšanās metodi, kad aktīvā līdzdarbības procesā tiek analizēti, pētīti un izvērtēti reāli dzīves piemēri un iegūts pārdomāts spriedums, Valmieras muzeja ēkās un teritorijā akadēmijas dalībnieka atrada gandrīz 40 objektu.
Diskutējot par demokrātijas simboliem, Inguna Dukure, Vaidavas bibliotēkas vadītāja, uzsvēra laika nozīmi, ka “lai kā pārveidotu pulksteni, nevar pārveidot laiku, jo laiks mums ir vienāds visiem visos laikos”. Izdevumi – Latvju dainas, dziesmu svētku grāmatas, žurnāls “Dadzis” un citas publikācijas - raisīja pārdomas ne tikai par humoru un satīru, bet arī vārda brīvību. Bet – vai tiešām mūsdienās varam teikt visu, ko domājam? Biedrības “Burtnieku kultūrvide” un Kristīgā Žēlsirdības centra pārstāvis Māris Dāvidsons atgādināja, ka “mēs paši esam saimnieki savā valstī, un daudzus procesus spēsim veikt tikai tad, kad būsim iesaistīti visi, ne tikai daļa”.
Oskars Kaulēns, Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors, demokrātiju atrada rokas dzirnavās, kas vienlaicīgi simbolizē divas puses: no vienas puses tā ir neatkarība, jo ar tām mēs varam dabūt izejvielu, kas palīdz iegūt vēl daudzas citas vielas, bet no otras puses: ne visiem mājās ir rokas dzirnavas un ne visiem ir graudi.Tādējādi mēs kļūstam savstarpēji atkarīgi, jo jāsadarbojās, lai gūtu to, kas vajadzīgs. Jautājums – kur ir tā robeža starp individualitāti un neatkarību, un cik mums ir jābūt savstarpēji atkarīgiem viena no otra – vai maz ir iespējams novilkt robežas?
Pārdomas par demokrātijas robežām raisīja pat uzvārdu reģistrs, jo lai gan no anonīmas masas kļūstam par individualitāti, no otras puses mēs tiekam piesaistīti konkrētajai dzimtai un kļūstam atkal atkarīgi no citiem. Un lai gan mums šķiet, ka savus lēmumus pieņemam pēc brīvas izvēles, uzvārdus zemniekiem deva muižnieki, tā nebija viņu izvēle. Jautājums – vai tiešām visās dzīves situācijās mēs paši varam būt noteicēji un izdarīt sev vēlamās izvēles un pieņemt tos lēmumus, kas mums ir svarīgi? Un lai gan varam doties vēlēt pēc brīvas izvēles, tomēr mums jāpiekrīt vēlēšanu rezultātiem, kuri ne vienmēr ir tādi, kā gaidījām.
Saistoši bija dzirdēt vēsturnieces Lienes Rokpelnes komentārus par dalībnieku izvēlētajiem demokrātijas simboliem. Aizdomāties ikvienam lika antrolpologu secinājumi, ka "lai kaut kas būtiski mainītos, ir jānomainās trim paaudzēm vai jāpaiet 80 vai 90 gadiem". Un secinām, ka Latvija vēl nav pat pusceļā, jo neatkarīgā valstī dzīvojam vien nedaudz vairāk kā 30 gadus. Tomēr - daudz ko varam mācīties arī no pagātnes un saprast, ka “ne tikai tas, kas stāv priekšā, var ko mainīt, bet arī mēs paši”.
Jau minēts, ka mācību programma “Demokrātijas akadēmija” ietver četras informatīvi bagātas mācību dienas Rīgā ar nodarbībām no vadošajiem Latvijas ekspertiem un vismaz četras mācību dienas ar praktisku, ikdienā pielietojamu un izmantojamu prasmju apguvi katrā no Latvijas reģioniem, tostarp arī Vidzemē. Mācību programmu īsteno biedrība “Latvijas lauku forums” sadarbībā ar Latvijas Pilsonisko aliansi, Dienvidlatgales NVO atbalsta centru, Kurzemes NVO centru, Valmieras novada fondu un Zemgales NVO centru. Demokrātijas akadēmiju finansē EEZ un Norvēģijas grantu programma “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
